Kā izglītība nogalina kreativitāti

Vai tā ir sakritība, ka daudziem bērniem patīk rakstīt stāstus, viņiem piemīt fantastiska iztēle, viņi zīmē, veido mūziku no dažādām skaņām un izgudro jaunas rakstu zīmes, kuras tikai paši saprot? Kāpēc mums šādas īpašības nepaliek visa mūža garumā un kāpēc daba ir ieplānojusi mums atņemt šīs dāvanas? Pirms vairākiem gadiem vīrs vārdā Kens Robinsosns sniedza izsmeļošu TED runu, par revolūciju bērnu izglītības jomā. Tas radīja apvērsumu un daudzi vecāki izņēma savus bērnus no skolām, un aizsāka karstas diskusijas starp dažādu specialitāšu ekspertiem. Šī runa tika noskatīta aptuveni vairāk nekā 31 miljons reižu, neskaitot vēl 7 miljons skatījumus YouTube kanālā forex. Ko īsti šis vīrs centās mums pateikt un kas tik ļoti palika vecāku un ekspertu atmiņā?

Robinsons ir kreativitātes un izglītības eksperts, un viņš ir pārliecināts, ka šobrīd šīs abas koncepcijas nepastāv līdzās viena otrai. Šajā runā Robinsons daiļrunīgi izteicās, ka izglītība iznīcina mūsu bērnos spēju domāt ārpus rāmjiem. Kens Robinsons ir vadījis britu kultūras un izglītības komiteju, tāpēc šāda padziļināta izmeklēšana noveda pie gala rezultātiem 2003. gadā.

Līdz pat 19. gadsimtam nav bijušas publiskas izglītības sistēmas, bet, sākoties rūpniecības revolūcijai, tādas tika ieviestas visā valstī. “Skola jūs, iespējams, virza prom no tām tēmām, kuras pašiem patīk un liekas interesantas, tāpēc jūs nevarat iegūt darbu, kurš patiešām patīk. Daudzi radoši, izcili un talantīgi cilvēki domā, ka viņi tādi nav, jo skolā netika pienācīgi novērtēti un pat tika nozākāti par kādu savu ideju” – tā Robinsons.

“Visiem bērniem patiesībā ir milzīgs talants, un mēs izšķiežam tos diezgan ātrā un nežēlīgā veidā”, viņš turpina, sakot, ka Pikaso reizi ir teicis, ka visi bērni ir dzimuši mākslinieki. Bet lielākā problēma ir saglabāt šo mākslinieciskumu dzīves laikā. Robinsos uzskata, ka sabiedrībai ir ļoti ierobežotas definīcijas par to, kas ir rēķināšana, lasītprasme, taču daudziem bērniem nav dotības to izdarīt tikpat ātri kā pārējiem. Taču tikpat labi investicijas, ja bērns nespēj tekoši lasīt, viņam ir daudz citas izcilas dotības. Tāpēc teikt, ka bērns nav pārāk “spilgts” mācībās tikai vērtējot lasītprasmi un rēķināšanu nevajadzētu.

Mūsu izglītības sistēma ir balstīta uz ideju par akadēmiskām spējām. Skolēni tiek mācīti kā nākošie universitātes profesori. Īsāk sakot, mēs esam izglītoti, lai kļūtu par labiem darbiniekiem, nevis radošiem domātājiem. Mēs mācām bērniem būt par daļu no sistēmas, kas regulē socializāciju – pienācīgi apģērbtiem, ievērot noteikumus, baidīties no kļūdām. “Ja jūs neesat sagatavoti kļūdīties, tad nekad nenāksiet klajā ar kaut ko oriģinālu.” Bērni nebaidās kļūdīties un, ja viņi nezina sekas, viņi to arī nebaidīsies darīt. Turpretī pieaugušie lielākoties ir zaudējuši šādas spējas, un šobrīd strādā valsts iestādēs, kur vissliktākā lieta, kas varētu atgadīties ir – kļūdīšanās.

Taču Robinsona viedokli nevajadzētu uztvert kā uzbrukumu skolotājiem vai skolām – tas attiecas uz izglītības sistēmu visā pasaulē. Katras izglītības sistēma uz zemes ir vienāda ar noteicošo hierarhiju priekšmetu sarakstu. Augšpusē vienmēr ir matemātika un valodas, tad humanitārās zinātnes un pašā apakšā ir tikai mākslas priekšmeti. Un tas ir lielākais jautājums – kāpēc māksla tiek nostādīta par zemāko nepieciešamo priekšmetu? Nemierīgi bērni var tikt nozākāti par hiperaktīviem un diagnosticēta uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumu saslimšana. Taču, iespējams, bērniem vienkārši pietrūkst māksla, mūzika, dabas mācības, kurās bērni var izpaust savus talantus.